Par ceļošanu ar bērniem

Nesen atgriezāmies no lieliskām ģimenes brīvdienām Krētā un, kaut gan zinu, ka par šo tēmu ir rakstīts samērā daudz, diezgan bieži saskaros ar jautājumiem par ceļošanu ar bērniem, ar aizspriedumiem, ka tā jau gan nav nekāda atpūta. Tad nu gribējās mazliet padalīties ar manām domām, iespaidiem, uzskatiem un varbūt arī kādu ieteikumu šajā jomā.

Mūsu pieredze

Ar vecāko meitu pirmajam ceļojumam nobriedām, kad viņai bija 11 mēneši. Jaunākajai pirmā ārzemju pieredze jau 3 mēnešu vecumā. Tālākais, kur kopā esam bijuši ir Šrilanka – lidojums ar pārsēšanos un gandrīz 24h ceļā, bet ticiet man, nebija traki! Es gan neesmu pārliecināta, vai eksotiskie ceļojumi ir paši piemērotākie, jo ne visu, ko gribētos, sanāk līdz galam izbaudīt. Lielākoties izvēlos kūrortus vai ne tik tālus galamērķus.

Pats svarīgākais – attieksme

Jāsaprot, ka ceļot ar maziem bērniem ir savādāk nekā ceļot divatā vai jebkādā bezbērnu kompānijā, protams, ka nākas saskarties ar dažādiem izaicinājumiem. Bet tas laikam visiem jau tāpat skaidrs J Galvenais ir paredzēt iespējamos draudus – nodrošināties ar liekiem pamperiem (ja nepieciešams), uzkodām un ūdeni (ar maziem bērniem parasti ļauj to visu nest cauri drošības kontrolei, nav bijušas problēmas), paņemt līdzi visus svarīgākos medikamentus, un censties pārāk nestresot. Tas man šķiet pats, pats svarīgākais, jo nepārtraukts stress vecākiem noteikti neļaus atpūsties un tie mazie kā īstas švammītes uzsūc mūsu noskaņojumu. Vajadzētu jau iepriekš atbildēt uz jautājumu pašam sev, vai tas būs iespējams – mazliet atbrīvoties, ļauties un nebūt satrauktam nervu kamolam. Saraudāsies lidmašīnā un blakus sēdošā tante izteiks dzēlīgus komentārus? Iespējams. Tas nekas. Jāmāk to neņemt galvā, savādāk būs grūti. Uztaisīs scēnu pie brokastīm? Pie blakus galdiņa kāds nobolīs acis? Tas ir TĀDS dzīves sīkums. Pārējā laikā atkal tie paši īgņas skatīsies un smaidīs, cik burvīgs mazulis. Tā tas vienkārši notiek. Ja izdodas to tā viegli palaist un neņemt galvā. Pēc manas pieredzes – parasti bailes no tālā ceļa ir lielākas kā vajadzētu – visus lidojumus manas meitenes ir panesušas labi visos vecumos (pieredze no 3 mēnešu – 3 gadu vecumam) un pat tālos ceļojumos ar pārsēšanos un garām stundām lielas problēmas nav bijušas.

Ceļojot parasti maksimāli daudz laika sanāk pavadīt ārā un dažādās aktīvās nodarbēs, un tas ļoti labi ietekmē miega kvalitāti. Tā kā zinu, ka manām meitenēm diendusas ir svarīga dienas sastāvdaļa un zinu, ka ne vienmēr visas tās stundas gribēšu pavadīt numuriņā, cenšos nodrošināt ratus, lai meiteņu diendusu varētu izmantot, piemēram, pilsētas apskatei vai sauļojoties pie jūras. Rati vispār noder arī garajās pastaigās un kaut gan mana trīsgadniece tos ikdienā neizmanto jau ļoti sen, ceļojumos noder ļoti. Ja plānota atpūta siltajās zemēs un viesnīcas numuriņš ir minūtes attālumā no baseina, lielisks variants ir arī rācija – vecāki var mierīgi sauļoties un baudīt ūdens priekus, kamēr mazākais ceļotājs uzkrāj spēkus numuriņā. Tāpat mēdzam paredzēt garākus braucienus – mašīnā, autobusā vai pat tuktukā, zinu, ka manām meitenēm tas viss uzdzen miegu. Citās ģimenēs ir ļoti stingrs režīms, citās tāda vispār nav, man šķiet, ka ceļojot ir svarīgi būt elastīgam – mums ir elastīgs režīms, zinu, ka meitenēm pa dienu jāpaguļ, bet necenšos to nodrošināt ļoti striktā laikā un piemērojamies apstākļiem un konkrētās dienas plāniem. Tāpat par ēšanu – mājās mums ir daudzmaz konkrēts režīms un cenšamies ēst sabalansēti, esot siltajās zemēs, nesatraucos, ja trīsgadniece vismaz divreiz dienā grib ēst saldējumu un visur pasūta makaronus. Tas taču ir atvaļinājums. Zinu, ka atgriezīsimies mājās un topā atkal būs zupas un lielu daļu porcijas veidos dārzeņi , nāksies aizmirst par saldējumu katru dienu. Tā pārslēgšanās mums nekad pārāk lielas problēmas nav sagādājusi.

Vai tā ir atpūta – ceļošana ar bērniem?

Tas jau laikam atkarīgs no katra paša. Man tā ir atpūta. Atpūta no ikdienas, galvas izvēdināšana. Laiku pa laikam man šķiet superīgi izrauties un aizbraukt kaut kur tikai divatā, tikai ar vīru. Tas ir pavisam savādāk. Bet noteikti nav tā, ka es gribētu ceļot tikai bez bērniem. Pavisam ideāli, protams, ja ir arī auklīte līdzi. Mums ir bijusi arī tāda pieredze, kad paņēmām līdzi omīti – tas ļauj apvienot kopīgu ģimenes atpūtu un laiku divatā. Bet lai vai cik mīļa un laba auklīte vai omīte, mazie tāpat labāk izvēlas mammu un tēti un esot visiem kopā viss lielākoties gulstas uz vecāku pleciem.

Es neceru, ka viengadniece atcerēsies savus tālos ceļojumus, tas nekad nav bijis mans mērķis. Ikdienā mums nesanāk visai ģimenei tik daudz kvalitatīvi pavadīt kopā laiku. Es redzu kā meitenes izbauda spēlēšanos smiltīs un plunčāšanos ūdenī, ar prieku vēro zivtiņas, viņas ar sajūsmu kāpj lidmašīnā un priecājas arī par sabiedrisko autobusu. Un vispār – tas nav tikai par viņām – mēs visi labi pavadām laiku. Kopā. Un tas ir pats svarīgākais.

Pievienot komentāru

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Required fields are marked *